Pirkstu nospiedumi liecina. Arī apliecina. Šajā rakstā par dažiem būtiskiem. Tie saglabāsies.

Tos atstājām jau Rīgā, pieprasot iebraukšanas vīzas ASV konsulāta Imigrācijas departamentā un Čikāgas lidostā ielidojot. Tos centāmies atstāt arī klausītāju sirdīs, sapņos un atmiņās ar dažādām koncertu programmām. Arī pašu koristu dzīvē tas ir spilgts notikums, kur atmiņām atgriezties.

Pirmais nospiedums. Garezers

Ievēroju, ka allaž darbīgais Alberts Legzdiņš šķiet vienmēr apmierināts ar savu dzīvesveidu - mūžīgi visur būt klāt. Jebkurā pasaules malā, kur kāds runā latviski. Arī šoreiz, koristus lidostā sagaidot un izkārtojot autobusu ceļam uz Garezeru. Viņam ir karsts laiks, tūdaļ jālido uz mūsu Dzimteni ar izrādi "Eslingena". Taču Alberts radis iespēju kopīgi aizlīgot Jāņus Garezera Dziesmu lejā, daudzu simtu tautiešu vidū, kur Rīgas Tehniskās universitātes vīru koris "Gaudeamus" sniedz koncertu kopā ar Čikāgas tautas deju kopu "Dzelmieši". Pārsteidzoša dejotāju izturība, karstumā un biezos tērpos rakstot dejas solī latvietību. Tas atkal sajūsmināja, jo personīgi manā atmiņā saglabājies smagais un interesantais darba cēliens GVV 1990. gada vasarā, kad bija radusies izdevība 162 skolēniem mācīt mūziku un dziedāšanu. Togad, Garezera 25 gadu jubilejas pasākumos, kā parasti, pilnīgi visi skolēni dejoja tautas dejas. Un šoreiz atkal izpaudās vērtības, kuras ir stipras un noturīgas – piederība Latvijai un latvietība sevī. Kāds prieks par bijušajiem skolēniem, kurus izdevās atkal satikt un aprunāties par izglītības, dzīves un darba gaitām, par karjeras virzību. Izrādījās, ka nekas nav gājis zudumā; viss labais ir uzkrājies, un kopīgi darītais ir bijis svētīgs, nozīmīgs un vajadzīgs katra izaugsmei. Pārdzīvojums bija arī atkaltikšanās ar skolotājiem, audzinātājiem – tās mācību vasaras kolēģiem. Mums ir kopējs prieks par mūsu skolēnu panākumiem. Vienīgi, ļoti pietrūka šajā vakarā cienījamās latv. val. skolotājas Paudrupes k-dzes. Garezers un Amerikas latvieši jau 40 gadus ir nedalāms jēdziens. Domāju, ka arvien vairāk tas attiecināms arī uz Latvijas tautiešiem, kuriem rodas izdevība ciemoties šajā latviešu centrā. Tā ir maza Latvija arī man, kur daudz kas ir iecerēts, darīts un arī atstāts. Kāda daļa no sevis. Un kāda būtiska daļa no Garezera paliek ierakstīta arī manās skolotāja gaitās. Droši vien tāpēc arī nespēju nekādi atstāt Dziesmu leju pat dziļā naktī, un pārrados Saulgriežos kā pēdējais no koristiem. Sajūsminoši ir vērot, cik daudz jaunatnes ir Jāņos Garezerā. Vēl vairāk – tas lielais bērnu pulks vecākiem un vecvecākiem līdzi. Redzot, kā bērni pirmsskolas vecumā jau izpaužas savā latviskumā, kā viņi lec tautas deju soļus, polku, cik patiesi viņiem tas patīk un rada prieku paaudžu kopībā, mani neatstāja pārdomas par to milzīgo darbu, ko izdara Garezers, arī citas latviešu skolas, bērnu nometnes un bērnudārzi Amerikas pilsētās, saglabājot latviskumu tālumā ārpus Latvijas. Skatot bērnus un jaunatni Dziesmulejā, var tikai aptuveni nojaust, cik ļoti daudz materiālo līdzekļu, nesavtības, pūļu, pacietības un sīkstuma šis rezultāts prasījis no vecvecākiem un vecākiem. Ceru, ka "Gaudeamus" kora priekšnesums virzīja šo darbu uz priekšu, radot prieku klausītājos, jo skanēja gan senas, mīļas vīru kora dziesmas: "Bij' man vienas rozes dēļ", "Strauja upe", "Visi ciema suņi", "Vakars nāca", "Tumša nakte", "Kas kaitēja nedzīvot" attiecīgi E. Melngaiļa, E. Vīgnera, R. Jermaka, P. Kveldes apdarēs, gan mazāk dzirdētas un jaunākas dziesmas: Rēzeknes mūziķu Ilonas Rupaines un Eināra Lipska latgaliešu "Voi, Dīveņi, Dīvam žāl" apdare, Latvijā populārās vokālās grupas "Kosmoss" apdarinātā R. Paula "Sikspārņa Fledermauša šūpuļdziesma" un arī dažas piedevas. Diriģēja pazīstamie diriģenti Ivars Cinkuss un Monika Daukste. Jauka koncerta piedeva bija pasākuma veidotāju sumināšana un uzmanības apliecinājumi darba darītājiem. Paldies viņiem visiem par skaistiem kopējiem svētkiem. Jāņu svinības, cik manīju, turpinājās vēl arī nākamajā dienā un naktī, jo pāri ezeram braši skanēja sabiedriski aktīvā Raimonda Matisona "Līksmības zizlis", kur atkal manīju dziedam daudzus agrāk iepazītus Garezera skolēnus, skolotājus, darbiniekus un paziņas. Raimonds gan bija tikai viens no tā pulka, kas darīja skaistas "Gaudeamus" gaitas latviešu centrā. Lai piedod pārējie rūķi, kurus nenosaukšu, jo baidos kādu nepieminēt. Visiem pateicība par sirsnību un draudzību, ko izjutām. 

Otrais nospiedums. Kalamazū

Pēc Jāņu nakts Garezerā nāca atkal skaista diena un vakarā koncerts Kalamazū, kur dziedājām pārsvarā amerikāņu publikai. Tāpēc skanēja savādāka programma. J. Vītola "Mana tēvija" ar A. Pumpura patriotisko tekstu, mūsu vīru kora dibinātāja un diriģenta E. Račevska "Sanctus", divi pareizticīgo garīgie dziedājumi senslāvu valodā un pasaulē zināmi darbi: Dž. Verdi "Nabuko" vergu koris, E. Grīga kantāte "Olafs Trigvasons", Š. Guno karavīru koris no operas "Fausts", L. Bēthovena operas "Fidelio" koris "O welche Lust". Skanēja arī cita rakstura mūsdienu komponistu darbi, piem., Valta Pūces divas miniatūras, kuras var raksturot kā laikmetīgas mūzikas svaigāku preci. Nobeigumā klausītāji varēja dzirdēt vienmēr mīļo E. Dārziņa "Mirdzi kā zvaigzne" un dažas dziesmas piedevās. Patīkama likās publikas un klausītāju savstarpējā sapratne, tādēl dziedāt šķita viegli, lai arī zāle bija akustiski viltīga. Koncertā klāt bija arī neiztrūkstošie latvieši no tuvākas apkaimes. Pēc viņu atsauksmēm varēja spriest, ka uzstāšanās bija nozīmīga ne tikai Latvijai un Amerikas tautiešiem. Arī amerikāņu publika visos "Gaudeamus" koncertos augsti novērtēja Latvijas vīru kora "Gaudeamus" profesionālo sniegumu, kaut gan tas ir amatieru jeb mūzikas mīļotāju koris, kuriem patīk dziedāt un atdot citiem to, kas pašiem dots.
Paldies koncerta rīkotājiem un darbarūķiem, Dāmu komitejai un Daugavas Vanagiem, kuri sagādāja koristiem atspirdzinājumu tējas un kafijas tasē. Tāda uzmanība sekmēja mūsu vēlmi labi nodziedāt.
            Trešais nospiedums. Mineapole
            Vēl viens no daudzajiem koncertiem izskanēja Mineapolē, kur bija laba baznīcas telpas akustika un atsaucīgi amerikāņu klausītāji. Klausītājos neiztrūka arī jebkurā pasaules malā un vietā sastopamie latvieši. Viņiem veltījām arī latviešu mūziku, līdzīgi, kā tas notika Kalamazū koncertā. Pēc koncerta mūs priecēja uzkodu un tējas galds. Uz koncertu bija ieradušies daudzu koristu paziņas no iepriekšējā "Gaudeamus" koncertbrauciena ASV 1999. gadā. Te nu sanāca kopā daudz draugu. Savukārt mīļas un skaistas jaunas sievietes izrādījās man atmiņās palikušās skolnieces, kuras nāca klāt un "pieteicās" atbildēt, kas viņas pašlaik ir un ko dara. Tā radās izdevība uz kādu mīļu buču, kas citādā sakarā nebūtu iespējams. Vēlu viņām veiksmi dzīvē! Un noturīgas atmiņas!
            Vēl kāds būtisks nospiedums
            Nākamajā dienā korim sākās darbs starptautiskajā zēnu koru festivālā St. Džounsas universitātē ar vairākiem solokoncertiem. Šo koncertceļojuma posmu gan neaprakstīšu, cerot uz kādu citu "žurnālistu". Tikvien pieminēšu, ka koris augstu pacēla Latvijas kora mākslas vērtības, ko ievēroja kanādiešu, britu, amerikāņu, korejiešu un arī Eiropas dažu valstu mūziķi, kuri bija klāt festivālā.
            Piektais nospiedums. Čikāga
Par vienu no skaistākajiem vakariem "Gaudeamus" ceļojumā izvērtās koncerts Čikāgas Ciānas draudzes namā. Pārsteidza Ciānas draudzes baznīcas un daudzo palīgtelpu iekārtojuma gaumīgums, tautiskums, bet visvairāk, mājīgums. Katrā telpā sajūtams dvēseles siltums, ko atstājuši rūpīgi un gaiši cilvēki. Koncerta programmu sniedzām vairāk latvisku. Diriģēja arī Monika un Ernests Brusubārdis. Neesmu dzirdējis par Ernestu IV. Šķiet, tas bija Ernests III. Par šo diriģentu jau ilgus gadus varējām lasīt ārzemju latviešu presē un žurnālā "Mūzikas dzīve", tāpēc tiku iepriecināts viņu pirmoreiz redzēt, pie tam diriģējot. Jo patīkamāk bija dziedāt vairākas kora dziesmas kopā ar Čikāgas vīru kori: E. Dārziņa "Mirdzi kā zvaigzne", "Mūžam zili", V. Kaminska īpaši "Gaudeamus" korim veltīto "Mūžu mūžos būs dziesma", E. Melngaiļa "Bij' man vienas rozes dēļ". Čikāgiešiem plašas balsis. Iespaids, ka ilgus gadus dziedāts. Te nu mūs diriģēja viņu bijusī diriģente, tagad arī Latvijā dzīvojošā Lorija C. Dīvaini, ka maestro Ivars Cinkuss viņu tik skopi pieteica! Neviens tovakar tā arī neuzzināja Lorijas īsto uzvārdu. Visapkārt saradās sirsnīgi, atsaucīgi cilvēki, palīgi un rīkotāji, vakara mielasta rūpētāji, koristu guldinātāji un modinātāji. Ļoti daudz bija jauko cilvēku, kas palīdzēja gan 8. jūlija vakarā, gan 9. jūlija rītā un dienas garumā izrādīt Čikāgu, cik tas fiziski bija iespējams. Paldies, ka mūs visus dzīvus un veselus, nogurušus un apmierinātus iesēdināja lidostā, un bija gan skumji, gan cerīgi, jo cilvēks tā iekārtots, ka viņam lemts satikties, draudzēties, kopīgi pārdzīvot,  savstarpēji palīdzēt un priecāties. Es personīgi dziļi izjutu cienījamā Jura Valeiņa tēvišķo gādību, palīdzību, ieinteresētību, pašaizliedzību un pacietību, mūs ar Guntaru izmitinot pa nakti pie sevis. Nebeidzama varēja ritēt saruna līdz pat augusta beigām par kopējiem paziņām, dažādām Amerikas latviešu aktivitātēm un notikumiem, jo ar Juri esam pazīstami jau no 1987. gada, kad radās izdevība pirmo reizi viesoties Ziemeļamerikas latviešu centros Rīgas kamerkora "Ave Sol" koncertbraucienā laikā. Paldies Jurim par iespēju telefoniski sazināties ar daudziem paziņām Amerikā!

Savdabīgs nospiedums. Jaunums Čikāgas Radio!

Klausieties Čikāgas Radio latviešu raidījumus! Viens no Čikāgas vīru kora dziedoņiem, domājams, pats Jānis Plūme, ieguvis jaunu fonogrammu, ko paredzēts raidīt jau drīzumā! Skanēs "LATGAĻU HOROSKOPS"  latgaļu valodā! Klausieties Čikāgas Radio latviešu raidījumus!
No skaistā "Gaudeamus" piedzīvojuma Amerikā atliek secināt, ka mūs pasaulē vieno kopējais un būtiskais, ko nav varējuši iznīcināt aizspriedumi, svešas varas un režīmi. Tā, manuprāt, ir cilvēcība un gaišums, ko mums lemts saglabāt. Koncertbraucienā laikā par to atkal nācās pārliecināties. Tas visticamāk arī ir svarīgākais pirkstu nospiedums, kurš apliecina ko ļoti būtisku.
            Mīļā pateicībā visiem, arī vārdos nenosauktiem labvēļiem un palīgiem par atbalstu un mīlestību, "Gaudeamus" dalībnieks, Garezera vasaras vidusskolas 1990. gada mūzikas skolotājs
Andris Repelis
19. jūlijā Rēzeknē