Fortūnas skaitlis
Inese Lūsiņa
Venera un Amors. Tā saucas septītais, izteiksmē vitālākais latviešu mūzikas jaundarbs, ko RTU vīru koris Gaudeamus atskaņoja 45 gadu jubilejas sezonas koncertu ciklā. Diriģents, komponistu "izspiedējs" Ivars Cinkuss motivējis novārtā atstātajai vīru koru repertuāra papildināšanai gan kora dibinātāju, vecmeistaru Edgaru Račevski, gan skanējumu gleznotāju Maiju Einfeldi un garīguma seno sakņu meklētāju Andreju Selicki (četriem garīgiem opusiem!), gan pagāniski akadēmisko folkmūziķi Uģi Prauliņu. Zinot, cik negribīgi šodien Latvijā top jauni darbi vīru koriem, šāda raža vien jau ir kas sevišķs, turklāt izdziedāta ne tikai Rīgā, bet arī Cesvainē, Rēzeknē, Daugavpilī, Liepājā un Ventspilī. Pēc gada tapšot pat muzikāla izrāde…
Vitāli laicīgais, jutekliskais U.Prauliņa jaundarbs Venus et Amor, par kura īpašo zīmi, manuprāt, uzskatāms solistes Ievas Paršas erotiski izteiksmīgais, neoperiskais alts un paša diriģenta sulīgās soloreplikas, veselīgi atsvaidzināja kora jubilejas sezonas kontekstu, jo kardināli atšķīrās gan no ierasti rimtajām, introvertajām, skaudri sāpīgajām vai daiļskanīgajām garīguma izpausmēm, gan dežūrtautiskuma, kas koriem vienmēr pa rokai. Tomēr der zināt, ka Prauliņa muzikālajai domāšanai tik organisko "atbildi Karlam Orfam" izdomājis nevis komponists, bet diriģents, gribēdams parodiju — šodienas versiju par krogus ainu no XX gs. vācu komponista un skolotāja, vienkāršās un fiziski tieši iedarbīgās scēniskās kantātes Carmina Burana (1937), kas iemieso "vīrišķā gara un miesas stāvokli, kādā viņi ik pavasari meklē Skaistumu, Mīlu, Pavasari, Krogu un vīnu".
Uzskatāmā līdzība gan beidzas ar desmit daļu cikla pieteikumu, kas raupjā divbalsībā un ritma noteiktībā atsauc atmiņā Orfa kantātes spilgto sākumu O, fortuna. (Ne velti to dažādos veidos ekspluatējušas dažādas grupas, arī Enigma un Ministry.) Tālāk jaušami arī vietējie konteksti — zīmīgi, ka kompaktajā pavadošajā grupā līdzās autoram muzicēja arī viņa kolēģis un domubiedrs Juris Kulakovs ar akordeonu. Savukārt faktūras un harmoniskā skaidrība, Aināra Paukšēna čella replikas un ritmiskais pulss, ko veidoja perkusionisti Edgars Saksons un Ivo Krūskops, pianiste Sarmīte Ārenta, liek atcerēties arī par Valta Pūces Maranu. Īstais Prauliņa — stilizētāja — meistarstiķis gan ir daļa Uni ego, kurā valda gruzīnu dziedājumu pasaule.
Lai gan Gaudeamus nebija līderis šāgada vīru koru konkursā, jubilejai apgūtās mūsdienu mūzikas īpašās prasības ir slīpējušas korskaņas, intonācijas un ansambļa kvalitāti. Stimuls šajā virzienā ir zelta vērts, jo vairāk tāpēc, ka mums nav vīru kordziedāšanas etalona, kāds kaimiņos ir Igaunijas Nacionālais vīru koris. Gaudemus vīri ir tikai mūzikas amatieri, taču cik precīzi un stabili intonēja pamazināto skaņkārtu un cik labi iejutās lineārajā polimodalitātē, kur balsu grupām jādzied katrai savā skaņkārtā. Tāpēc tik pārliecinoši tēlaina izdevās igauņu kormūzikas korifeja Veljo Tormisa senatnīgi tautiskās dabas mūzika — Sabangotās jūras izdziedāšana ar Kalevala tekstu, pēc tam viņa somugru rūnu Senajās jūras dziesmās pārsteidzot ar spilgtiem sonoriem efektiem. Tormisam raksturīgajā, folkloriski panteistiskajā skaņu ainavā balsis ieskanējās kā īstu kaiju kliedzieni. Var likties, ka U.Prauliņa ciklā korim ir iespēja atpūsties, taču tam jātiek galā ar neierastu uzdevumu būt aktīvā un jūtīgā dialogā ar instrumentu un solistu balsīm.
Publicēšanas datums"Kultūras Diena" : Sestdiena, 2005. gada 4. jūnijs.
